Brīdī, kad beidzis dziesmu, prātā meklēja nākamo, viņš izdzirdēja atbalsi no otra krasta. Tas bija tik lieliski, jo pēkšņi viņš vairs nejutās viens.

Visumā,  starp citiem debesu ķermeņiem — zvaigznēm, planētām un meteorītiem, mīt planēta Venēra. Viņa klejo pa izplatījuma bezgalīgajiem plašumiem un ar interesi vēro, kas notiek uz citām planētām.

Reiz bija liels kartupeļu lauks un viens no ceriem bija īpaši kupls un spēcīgs.

Visu mūžu esmu bijusi pilsētniece. Zināju, ka ir četri gadalaiki, kas viens otru nomaina, ka ziemā ir sniegs, kas reizēm ir vairāk, reizēm – mazāk. Ka sniegs reizēm krīt mierīgi, bet reizēm putina. Bet nekad nebiju domājusi, kāpēc tas tā notiek.

Reiz dzīvoja kāds grāmatvedis, vārdā Jānis. Grāmatveža darbs mums visiem ir labi zināms: cipari, cipari, cipari. “Tik un tik izdots”, “tik un tik” ieņemts, tātad, “tik un tik” ir peļņa vai “tik un tik” ir zaudējums.

Reiz dzīvoja veca, ļoti neglīta ragana Tusnelda. Bezzobainajā mutē bija palikuši divi zobi kā ilkņi, uz deguna auga kārpa. Lai izskatītos vēl briesmīgāka, matus viņa nemazgāja un neķemmēja, un tie sirmām, pinkainām lēkšķēm slējās uz visām pusēm. Pie raganas pēdējos gadus piemājoja vecs runcis, kas īstenībā bija burvis. Visi kaķi ir mazliet burvji, bet Tusneldas runcis bija īpaši gudrs. Tieši…

Continue Reading→

Mēs visi esam ievērojuši, ka mežs dažādos gadalaikos maina savu izskatu. Dabaszinātnieki to skaidro ar veģetāciju, fotosintēzi un vēl nez ko. Īstenībā ir savādāk – meža rotai, tāpat kā cilvēku apģērbam noteicošais ir MODE.

Mēs droši vien visi esam dzirdējuši vai paši lietojuši teicienus “Ūdeņainas acis, ūdeņaina zupa.” Ja gadījies noklausīties kādu bezsaturīgu priekšlasījumu, tad dzirdam atsauksmi – “nu, tas tāds ūdens gabals vien bija”. Un šiem teicieniem ir negatīva pieskaņa. Īstenībā būtu jābūt pavisam citādi.

Droši vien katram kādreiz ir bijis jāatbild uz jautājumu – kur tu dzīvo. Un tad mēs sakām – Rīgā, vai Jelgavā, vai Madonā. Kur nu katrs esam. Ja jautātājs grib zināt plašākā mērogā, varam teikt – Vidzemē, Zemgalē, Latgalē. Ārzemniekam tas neko neizteiks, tādēļ atbildēsim – Latvijā. Ja nu kāds to nezin, tad vēl plašāka teritorija ir Eiropā. Bet ja nu gadītos tādi jautātāju satikt kosmosā, mēs droši vien teiktu – es dzīvoju uz planētas Zeme. Nu, it kā pareizi. Taču īstenībā tas nav gluži precīzi, jo mēs dzīvojam Debesīs.

Kad es biju uzrakstījusi savu pirmo pasaku par puteni, es sajutu, ka esmu kļuvusi no vienkārša, parasta cilvēka par “autori”. Un, kā autoram man bija vajadzīga auditorija. Tie, protams, bija mani mazbērni.