Kad es biju uzrakstījusi savu pirmo pasaku par puteni, es sajutu, ka esmu kļuvusi no vienkārša, parasta cilvēka par “autori”. Un, kā autoram man bija vajadzīga auditorija. Tie, protams, bija mani mazbērni. Signe ar Mārtiņu (12 un 11 gadi) noklausījušies tā vienkārši teica, ka vispār patīkot. Bet Lāsmiņa (5 gadi) uz manu jautājumu: nu, kā tev patika? – atbildēja: – pastāsti vēl kaut ko! Tad es sāku lūkoties apkārt, par ko varētu stāstīt. Pacēlu acis uz debesīm ar brīnišķīgiem mākoņiem un tajā pašā brīdī sadzirdēju ausīs iečukstam vēju: – pastāsti par mums. Un es nodomāju – kāpēc gan ne? Un te nu ir pasaka par vēju un mākoņiem.
Zinātnieki saka, ka mākoņi ir ūdens tvaiki, kas pacēlušies gaisā un virzās, kurp gaisa plūsmas tos nes. Īstenībā ir pavisam citādi – mākoņi ir vēju rotaļlietas.
Lielajā dabas ģimenē svarīga persona ir Vēju Māte. Viņas daudzie bērni, atlaidušies meža ielokos vai upes līčos ar savu elpu kustina koku un krūmu lapas, gaudo skursteņos un rausta gājēju apģērbu, likdami noprast, ka bez cilvēkiem visumā ir vēl citi vareni spēki. Šī nemitīgā atgādināšana tad arī ir Vēju Mātes dēlu darbs. Bet nevar jau vienmēr tikai strādāt. Un kad vēji grib rotaļāties, tad veido no mākoņiem fantastiskas figūras. Reizēm tās ir kā parastas aitiņas. Bet reizēm neredzēti briesmoņi ar atplestām rīklēm un izstieptiem nagiem. Citreiz atkal ir vijīgi putni. Bet visbiežāk mākoņos sēž plušķaiņi kranči un lācīgi lāči. Jāsaka gan, ka vēji nav sevišķi pacietīgi rotaļnieki: tikko kaut kas ir izveidots, tā nākamajā brīdī tas tiek pārveidots par kaut ko citu un stumdīts tālāk debesu ārēs. Reizēm vēji spēlē paslēpes ar Sauli: sabīda mākoņus vālu vāliem Saulei priekšā. Saule tad mēģina pa kādu spraugu Vējus atrast, un, ja atrod, tad ar saviem garajiem staru pirkstiem pakutina Vējiem pakakli. Ir dienas, kad Vējus nemaz nemana. Vai nu apslinkuši, vai nu aizņemti ar kaut ko citu. Vai arī aizsaukti citā malā. Mākoņi, pamesti savā vaļā un guļ bezveidīgā pelēkā masā pār pasauli. Un uzdzen visiem pelēkas skumjas. Tā nu visi kopā skumst, kamēr pelēkie blāķi sāk raudāt, un viņu asaras lēni un iemidzinoši slacina zemi un visu, kas uz tās.
Bet citreiz vēji pagalam satrakojas un sadzen mākoņus tumšus un blīvus – pilnas debesis. Un liek šiem – tādiem briesmīgiem joņot milzīgā ātrumā. Šādās reizēs pamostas Pērkoņtēvs, izvelk Zibens pātagu un sabar Vējus savā dimdošajā balsī. Mākoņi aiz bailēm līst zemē baltām šaltīm. Vēji kļūst pavisam lēni un Pērkoņtēvs arī nomierinās. Un par miera zīmi uzvelk debesīs varavīksni. Un, kad mēs to redzam, tad sirdī ielīst miers un drošības sajūta. Jo zinām – mājās viss atkal ir kārtībā.
