Droši vien katram kādreiz ir bijis jāatbild uz jautājumu – kur tu dzīvo. Un tad mēs sakām – Rīgā, vai Jelgavā, vai Madonā. Kur nu katrs esam. Ja jautātājs grib zināt plašākā mērogā, varam teikt – Vidzemē, Zemgalē, Latgalē. Ārzemniekam tas neko neizteiks, tādēļ atbildēsim – Latvijā. Ja nu kāds to nezin, tad vēl plašāka teritorija ir Eiropā. Bet ja nu gadītos tādu jautātāju satikt kosmosā, mēs droši vien teiktu – es dzīvoju uz planētas Zeme. Nu, it kā pareizi. Taču īstenībā tas nav gluži precīzi, jo mēs dzīvojam Debesīs.
Mēs zinām, ka Dievs radīja Zemi un Debesis, jūras un debesu spīdekļus, bet nekur nav teikts, ka starp Debesīm un Zemi būtu vēl kāda telpa cilvēkiem. Kur beidzas Debesis, tur sākas zeme, un otrādi – un tā, kā mēs nedzīvojam ne zemē, ne ūdenī, tad, loģiski, ka mēs dzīvojam Debesīs. Var likties – kāda starpība, vai cilvēki apzinās, kur tieši viņi dzīvo? Ir starpība. Tāpēc es jums pastāstīšu pasaku par diviem brāļiem – *Juri un *Matīsu.
*Juris bija vecākais. Abi bija skaisti noauguši, draudzīgi un strādīgi un saticīgi. Bija tikai viena atšķirība starp abiem brāļiem. *Juris apzinājās, ka mēs dzīvojam debesīs, bet *Matīss – tāpat kā lielākā daļa ļaužu uzskatīja, ka dzīvo uz Zemes. Bet, tā kā abiem šī apziņa šķita pašsaprotama un viņi pat neiedomājās, ka otrs varētu justies citādi, tad viņi par to nerunāja, bet dzīvoja katrs savu dzīvi pēc savas pārliecības. *Juris zināja, ka Debesīs katram vienmēr būs tas, kas vajadzīgs – dienišķā maize un mīlestība. Un tādēļ viņš vadīja savas dienas bez raizēm par nākotni, bez bailēm par to, ka kaut kas viņam varētu aptrūkties. Un, ja kādreiz viņam atgadījās kāda ķibele, viņš pārmērīgi par to neskuma, jo viņš zināja, ka viss, kas notiek Debesīs, notiek uz labu. Un no viņa miera arī visi viņa tuvie bija mierīgi un laimīgi.
Toties *Matīss bija mūžam norūpējies. Viņam šķita, ka tūlīt tūlīt aptrūksies līdzekļi, ko pabarot ģimeni, vai uzcelt māju, vai nomaksāt īri. Un, ja šie jautājumi atrisinājās, tad viņš to uzskatīja par laimīgu gadījumu, nevis Debesu likumsakarību. Un tā viņi abi dzīvoja, kamēr kļuva veci un nomira. Un, kad viņu dvēseles atskatījās uz nodzīvotās dzīves ceļu, tad redzēja, ka *Jurim tas bija kā līdzena taka, pa kuru droši var soļot gan dienu, gan nakti, gan labā laikā, gan negaisā. Un viņa pavadonis bija miers. Bet *Matīsa dzīves ceļš bija kā labirints, kurā aiz katra stūra var sagaidīt kaut ko sliktu un briesmīgu. Un *Matīsa pavadonis ik uz soļa bija bažas un bailes.
Lūk, kādēļ tik svarīgi ir apzināties, kur mēs dzīvojam, un censties nesagandēt Dieva dāvātās Debesis. Lai mums tas izdodas.
* Cilvēku vārdi ar zvaigznītēm ir izdomāti. Jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir pilnībā nejauša, neplānota un netīša.
