Mēs visi esam ievērojuši, ka mežs dažādos gadalaikos maina savu izskatu. Dabaszinātnieki to skaidro ar veģetāciju, fotosintēzi un vēl nez ko. Īstenībā ir savādāk – meža rotai, tāpat kā cilvēku apģērbam noteicošais ir MODE.
Piemēram, vasarā modē ir zaļā krāsa. Zaļā ir ļoti laba krāsa. Tā ir nomierinoša un tajā pat laikā tā ir cerību krāsa – cerības uz labu ražu un auglīgu rudeni. Augiem tā ir darba apģērbu krāsa, jo vasarā koki briedina augļus un sēklas. Tā jau nav, ka visi ir absolūti vienādi. Atšķiras lapu forma. Kļavai un ozolam – robainas. Osim un pīlādzim – starainas. Bet švītīgajam kastanim – kā vēdekļi. Liepai un ceriņiem tērps darināts no sirdsveida lapiņām – tā viņi sūta savu mīlestību visiem apkārtējiem.
Kad darbi padarīti, zaļums kļūst zaudē savu košumu – kļūst tāds pelēcīgs, pabalējis, un zaļie tērpi tiek nomainīti uz greznāko rudens apģērbu.
Visvairāk izceļas kļavas. Tām ir viskošākās krāsas – no gaiši dzeltenas līdz tumši sarkanai. Pārējie koki pārsvarā tērpjas dzeltenīgos toņos. Laikam tāpēc, lai pelēkajā rudenī ilgāk saglabātu saulainu noskaņu. Reizēm, kad vieglajā rudens vējā apses drebina savas dzeltensārtās lapas, liekas, ka mežmalā kāda skaista čigānmeitene dejojot šķindina savas rotas. Pīlādzim un vilkābelēm nav gana ar skaisto lapu krāsu vien, un tie greznojas vēl ar sārtiem ogu čemuriem.
Bet vienalga, kādā krāsā ir tērps, tas aizsedz skatam auguma līnijas.
Tādēļ nākošais gājiens ir līdzīgs kā skaistuma konkursos redzētais iznāciens peldkostīmos: koki steigšus nomet savu skaisto rudens lapu rotu un katrs, kas grib, var skatīties un priecāties gan par slaidajiem stumbriem, vijīgajiem zariem un dažnedažādajiem mežģīņu zīmējumiem, ko veido sīkā zarotne pret gaišajām debesīm. Jaunās liepiņas šādā izskatā atgādina kārtīgās ģimnāzistes – tik ļoti simetriski ir izkārtots tām zaru vainags. Vecie vientuļie ozoli arī izrāda savus stipros zarus. Tie atgādina vecu vīru sastrādātās, muskuļainās rokas un plecus. Pa vidam gadās arī kāds pavisam kroplīgs stāvs, kuram labāk būtu kailam nerādīties – bet mode paliek mode – ja visi pliki, tad pliki!
Sniega māte, baidoties, ka ziemā koki var kaili nosalt, pārklāj tos ar mīkstu sniega segu. Reizēm koki pucējas ārkārtīgi skaistos sarmas kažociņos. Kad šādu mežu redz, tad uzreiz skaidrs, ka ir kādi svētki. Vai nu vilkam kāzas, vai kāds zaķa bērns piedzimis, vai cits kāds nozīmīgs notikums mežā, bet tik grezni koki ikdienā nevar būt.
Beidzot, visi cits citu ir pietiekoši apskatījuši un paši sevi izrādījuši, un klāt ir arī pavasaris ar savu modi. Sīkie zariņi maina savu pelēko krāsu uz zaļganu, dzeltenzaļu un sārtu. Un tad jau arī ziedu laiks ir tuvu.
Ziedi dažreiz ir kā dzeltenas spurgaliņas, kā zaļi pušķīši, vai arī zaļi un dzelteni pūpoli. Šoreiz atkal izceļas kastanis. Tam ziedu sveces klāj visu kuplo augumu. Un ābeles zied kā balti sārtas kupenas. No viņām neatpaliek ķirši un plūmes. Žēl tikai, ka ziedu laiks ir tik īss. Krāšņie ziedu tērpi tiek nomainīti uz zaļajiem darba apģērbiem un sākas vasaras darba cēliens. Un tikai egles un priedes šajā raibajā modes jūklī stāv nemainīgas ziemu un vasaru. Lēni šūpo savas nopietnās galvas un droši vien jūtas pārākas par vieglprātīgajiem lapu kokiem.
Tā, lūk, ir ar meža modi. Bet vai ar mums nav tāpat? Kā tu domā?
