Reiz dzīvoja veca, ļoti neglīta ragana Tusnelda. Bezzobainajā mutē bija palikuši divi zobi kā ilkņi, uz deguna auga kārpa. Lai izskatītos vēl briesmīgāka, matus viņa nemazgāja un neķemmēja, un tie sirmām, pinkainām lēkšķēm slējās uz visām pusēm.
Pie raganas pēdējos gadus piemājoja vecs runcis, kas īstenībā bija burvis. Visi kaķi ir mazliet burvji, bet Tusneldas runcis bija īpaši gudrs. Tieši šī iemesla dēļ viņu bija padzinušas vairākas iepriekšējās saimnieces – raganas, jo viņas nevarēja paciest, ka runcis ir gudrāks par pašām. Bet ar Tusneldu runcis sadzīvoja ļoti labi.
Tusnelda savu raganas darbu veica bez īpaša entuziasma, bet tā kā viņai bija ļoti izteikta pienākuma apziņa, tad viņa katru dienu plānoja kādu nelietību. Taču viņai pagalam neveicās. Kad viņa gribēja uzspļaut kādai skaistai puķei, lai tur attīstās kāpuri un ziedu nograuž, viņai mute kļuva tik sausa, ka pat parunāt grūti, kur nu vēl spļaut. Citreiz, taisot indīgu dziru, kas paredzēta niezes izraisīšanai kaimiņu sunim, viņa sajauca lapas puses recepšu grāmatā un indes vietā piebēra cukuru. Brūvējums iznāca kā vienkāršs ķīselis. Un kad viņa ieskrēja bērnu pulciņā un, sataisījusi briesmīgu grimasi, griezās kā vilciņš, cerēdama nobaidīt bērnus, tie nevis nobijās, bet sastājās riņķī, sita plaukstiņas un sauca: „Vēl, vēl!” Pat uz raganas sabatiem viņai neizdevās nokļūt, jo vienmēr gadījās kāda ķibele: te pulkstenis bija apstājies, otrreiz pele lidojamai slotai aukliņas pārgrauzusi un visi slotas zari izjukuši. Vēl citu reizi Tusneldai sasāpējas viens no palikušajiem zobiem. Un tā bez gala.
Visbeidzot Tusneldai visas šīs neveiksmes bija tā apnikušas, ka viņa nolēma aprunāties ar savu gudro runci. Un runcis teica: „Tas tāpēc, ka tev, šos darbus darot, nav klāt sirds. Tava sirds ir par daudz laba. Ar tik labu sirdi nelietības izdarīt nemaz nevar.” Tad Tusnelda uzrakstīja iesniegumu savai priekšniecībai un saņēma atbildi: „Atbrīvota no raganas pienākumu pildīšanas kā darbam nepiemērota.” Tusnelda ļoti nopriecājās, sakopās un kļuva par mīlīgu večiņu. Taču viena lieta viņai nelika un nelika mieru – kāpēc bērni nebaidījās no viņas kad viņa bija ragana. Uz to runcis arī zināja atbildi: „Tāpēc, ka bērni skatās ar sirds acīm un tā redz lietas būtību, nevis čaulu.” Un mēs varam tikai vēlēties, lai šī sirds redzēšana saglabātos pēc iespējas ilgāk un pēc iespējas vairāk cilvēkiem.
