Reiz dzīvoja kāds grāmatvedis, vārdā Jānis. Grāmatveža darbs mums visiem ir labi zināms: cipari, cipari, cipari. “Tik un tik izdots”, “tik un tik” ieņemts, tātad, “tik un tik” ir peļņa vai “tik un tik” ir zaudējums. Jānis strādāja kādā vidēji lielā uzņēmumā. Darbu darīja apzinīgi. Brīvajā laikā lasīja grāmatas un ar savu ģimeni devās tālākos vai tuvākos pārgājienos.
Bet tad valstī sākās krīze un darba devējs samazināja visiem darbiniekiem algu, arī Jānim. Bet ar to nepietika. Ja uzņēmums gribēja turpināt darboties, bija jādomā, kur vēl taupīt. Priekšnieks kopā ar Jāni rēķināja un meklēja. Vēlāk sāka darbu un ātrāk beidza, lai mazāk elektrību tērētu. Pārgāja uz malkas apkuri. Darbiniekiem piešķīra papildus bezmaksas brīvdienas. Un vēl, ieviesa visādus pasākumus, bet līdzekļu kā trūka, tā trūka. Meklējot, kurās jomās vēl varētu samazināt izdevumus, Jānis atklāja, ka ievērojama summa tiek maksāta par signalizāciju, apsardzi, par pretvīrusu programmām un citiem drošības pasākumiem. Un Jānis sāka prātot un rēķināt, cik ievērojami lētāka dzīve būtu, ja cilvēki būtu godīgi. Un Jānis nolēma rīkoties.
Viņš sapulcināja ap sevi domubiedrus, kuri ir gatavi godīgai dzīvei un nodibināja Godīguma Republiku. Pamatlikums: būt godīgam gan lielās, gan mazās lietās, un izaudzināt godīgus bērnus. Šajā valstī nebija nepieciešama apsardze, signalizācija, atslēgas, šifri, seifi. Nav vajadzības pēc neskaitāmām kontroles institūcijām, kuras pārbauda, vai iedzīvotāji ievēro likumus un noteikumus, vai godīgi maksā nodokļus. Policijā strādā laipni un izpalīdzīgi cilvēki, jo viņu galvenais uzdevums ir palīdzēt iedzīvotājiem orientēties svešos vai sarežģītos apstākļos. Arī personu apliecinošiem dokumentiem nav nepieciešama pretviltojumu drošība. Jo godīgā valstī nevienam pat prātā neienāk kaut ko viltot. Faktiski, paši dokumenti arī nav nepieciešami, jo cilvēki nemānās, sakot, kā viņus sauc. Atkrīt vajadzība pēc neskaitāmiem notāriem un juristiem, kuri apstiprina parakstus un līgumus. Visi darījumi tiek kārtoti godīgi, pa tiešo, bez starpniekiem. Tiesas ar visu savu smago birokrātiju pazūd, jo nav vajadzīgas. Atbrīvojušies cilvēki var darīt citus darbus. Sabiedrībai nav jāuztur cietumi, jo noziegumu un noziedznieku praktiski nav. Cilvēki ir apmierināti un laimīgi. Viņi labi guļ, jo viņu sirdsapziņas nemoka meli un blēdības. Neesot stresam, arī viņu veselība ir daudz labāka.
Vienīgā problēma — pazaudētās un aizmirstās mantas. Tā kā neviens svešam piederīgu mantu neņem, tad aizmirstās krājas kaudžu kaudzēm, līdz kamēr valsts administrācija izdeva noteikumus: iegādājoties kādu lietu, uz tās tiek uzrakstīts īpašnieka telefona numurs, līdz ar to atradējs ātri var dabūt izklaidīgo pazaudētāju rokā. Ja kāds no iedzīvotājiem tiek atklāts melojot, vai citādi negodīgi rīkojoties, tas vienkārši tiek izraidīts no valsts.
Utopija — jūs teiksiet. Bet es ticu, ka kaut kad nākotnē mēs saņemsimies un likvidēsim pašlaik valdošo negodīguma oligarhiju*. Jo vai tas nav absurds, ka negodīga mazākuma dēļ, godīgiem cilvēkiem — kas, es ticu, ir vairākums — ir jāuztur šāda sarežģīta un dārga aizsardzības un drošības sistēma.
* oligarhija — nospiedoša mazākuma diktatūra.
