Visu mūžu esmu bijusi pilsētniece. Zināju, ka ir četri gadalaiki, kas viens otru nomaina, ka ziemā ir sniegs, kas reizēm ir vairāk, reizēm – mazāk. Ka sniegs reizēm krīt mierīgi, bet reizēm putina. Bet nekad nebiju domājusi, kāpēc tas tā notiek. Apstākļu spiesta pēdējos gadus dzīvoju laukos un manām acīm atklājās pavisam citāda pasaule. Ziemas beigās iznāca pāris reižu redzēt mežu pēc puteņa – likās, ka neko skaistāku neesmu redzējusi un man radās nojausma, kāpēc tas tā notiek. Kad es savus pieņēmumus izstāstīju dēlam, viņš teica – izklausās ticami – un tā, kā viņš ir nopietns, pieaudzis cilvēks, divu bērnu tēvs, ģimenes ārsts, tad nolēmu, ka savu puteņa hipotēzi varu stāstīt arī citiem. Un te nu tā ir.
Zemē valdīja ziema. Ziema bija barga un kārtīga valdniece. Viss bija tīrs, mirdzoši balts, apklāts ar biezu sniega segu. Ar sala palīdzību cilvēki un dzīvnieki bija sadzīti mājās, migās un alās, un neuzdrīkstējās degunu izbāzt ārā. Un nebija jau arī daudz ko ārā meklēt: diena īsa īsa un bieži vien tā pati pelēka kā peles kažociņš. Bet cilvēki atcerējās, ka ir bijuši arī citādi laiki. Kad saulīte sildīja un putniņi dziedāja un ziedēja meži un lauki. Un viņi tik ļoti sailgojās pēc saules un siltuma, pavasara un vasaras, ka zeme sajuta šo savu bērnu vēlēšanos. Viņai kļuva to žēl un viņa sāka griezties uz saules pusi. Dienas kļuva garākas, saulīte sildīja vairāk un ilgāk, un ziema manīja, ka viņas valdīšanai var pienākt gals. Bet kurš valdnieks tad labprātīgi atsakās no varas? Neviens! Protams, arī ziema nē. Un ziema domāja un domāja, kamēr izdomāja, kā cilvēkus apburt un apmānīt.
Viņa sarunāja ar Vēju un Sniega māti, lai tie sarīko puteni. Putināja uz nebēdu veselu dienu un noklāja visu visu ar sniega kārtiņu: koku stumbri un krūmāju stumbriņi no augšas līdz lejai – visi sīkie zariņi, smilgas un skaras, pilnīgi viss pārklāts ar mirdzošām sniegpārsliņām, kas saulē vizuļo kā dārgakmeņiem noklāts plīvurs. Skatoties elpa aizraujas! Un diena gara un gaiša un silta, ne deguns apkaklē jāierauj, ne jāskrien mājās – vari skatīties un priecāties.
Tomēr cilvēki, sajutuši pavasara tuvumu, neļāva ziemas skaistumam prātu apmuļķot. Gluži otrādi – viņi vēl stiprāki ilgojās pēc saules siltuma un zāles zaļuma. Un ziemai bija vien jāiet prom. Un skaisti apputinātais mežs kļuva par krāšņu dekorāciju ziemas atvadām. Bet cilvēki teica: – neskumsti, valdniece Ziema! Arī tu mums esi vajadzīga. Kad pēc ziedēšanas un augšanas un augļu un sēklu gatavināšanas mēs visi būsim noguruši, mēs labprāt atpūtīsimies tavās garajās un tumšajās naktīs un krāsim spēkus nākamajam pavasarim.
