Reiz bija liels kartupeļu lauks un viens no ceriem bija īpaši kupls un spēcīgs.
Jaunā dārzniece, apkopdama lauku, maigi noglāstīja skaisto krūmu, nopriecājas par košajiem ziediem, un, kā jau tas cilvēkiem pierasts, piebāza tiem savu burvīgo deguntiņu.
“Hmm?! — ja tu vēl smaržotu kā neļķe vai roze, kas tu būtu par lielisku augu!” viņa noteica.
Kartupelis bija samīlējies skaistajā dārzniecē un kopš šī brīža viņš centās savus ziedus padarīt smaržīgus. Viņš tvēra katru vēja pūsmiņu, kas nesa ziedu smaržu no dārza un ar lapām mēģināja to noturēt pie saviem ziediem.
Tā viņš nopūlējās visu vasaru.
Kad rudenī ļaudis novāca ražu, tad zem viņa kuplajiem lakstiem nebija tik lieli un gludi bumbuļi, kā pārējiem, bet tikai tāda kā zirņu sauja, jo enerģija bija izlietota tvarstot ziedu smaržas.
“Pē!” — izsaucās daiļā darzniece: — “Tik lekni laksti un tik niecīga raža?!?!” Viņa neatcerējās un nesaprata, ka pie vainas ir pašas vēlēšanās.
Bet kartupelim tik ļoti sāpēja gan dārznieces nievas, gan paša novēršanas no mērķa.
Taču labot neko vairs nevarēja. Tādēļ viņš stāsta šo skumjo stāstu visiem, kas ir ar mieru klausīties, cerībā, ka vismaz kāds tā tiks pasargāts no līdzīgas kļūmes.
Es esmu kartupeļa zieds.
Kādēļ tu gaidi no manis
Neļķu un rožu dvesmu,
Kādēļ tu gaidi,
Lai es neesmu tas, kas esmu!?I. Ziedonis.
