Visumā, starp citiem debesu ķermeņiem — zvaigznēm, planētām un meteorītiem, mīt planēta Venēra. Viņa klejo pa izplatījuma bezgalīgajiem plašumiem un ar interesi vēro, kas notiek uz citām planētām.
Skatoties no Zemes, viņa ir viena no spožākajām zvaigznēm Zemes debesīs un cilvēki viņu sauc par Rīta zvaigzni vai Vakarzvaigzni, atkarībā no tā, kurā pusē spīdeklis atrodas.
Reiz Rīta zvaigzne atkal vēro dzīvi uz Zemes. Viņa redz vecu sirmu vīru, lēnām kāpjot uz otro stāvu pie sievas. Kāpšana veicas diezgan grūti, jo kājas ir slimas un nespēcīgas. Pie tam viņš nav ieslēdzis gaismu, lai nepamostos mazbērni, jo ir vēl ļoti agrs rīts.
Uzkāpis, vīrs māj sievai ar roku, lai nāk pie loga. Sākumā sieva domā, ka pagalmā kaut kas atgadījies, bet vīrs rāda brīnišķīgu skatu austrumu pusē — debesis ir tumši tumšas, neredz nevienu citu zvaigzni, tikai Rīta zvaigzne spoži mirdz, kā dārga broša pie karalienes samta tērpa.
Parādījis sievai šo skaisto ainu, vīrs grib doties prom, bet tumsā paslīd, krīt un ari sievu nogāž zemē. Piecēlušies nopriecājas, ka nekas nav lauzts un dodas tālāk savās gaitās.
Rīta zvaigzne nevar atcerēties, vai vēl kādu reizi viņai būtu gadījies redzēt, ka tādā vecumā kāds būtu tā nopūlējies, lai parādītu otram kaut ko skaistu. Un viņa saprot, kāpēc šie abi vecie cilvēki, kas dažkārt strīdas un ir īgni un neiecietīgi viens pret otru, nodzīvojuši kopā vairāk kā piecdesmit gadus.
Un vēl viņa nodomā, ka tas, laikam, ir tas, ko cilvēki sauc par mīlestību.
Ļoti skaista pasaka! Atcerējos savu bērnību un pasaku laikus