Bija agrs vasaras rīts. Pa ceļu gar upi gāja Cilvēks. Lai gaita būtu raitāka, viņš skaļi dziedāja. Brīdī, kad beidzis dziesmu, prātā meklēja nākamo, viņš izdzirdēja atbalsi no otra krasta. Tas bija tik lieliski, jo pēkšņi viņš vairs nejutās viens. Atbalss bija tā, kas viņu vienoja ar visu apkārtējo, padarīja par daļu no visa. Un cilvēks aizdomājās, ka īstenībā mēs visi esam gan balsis, gan atbalsis.
Mēs kaut ko sakām vai darām un citi mums atbild — atbalso ar to pašu. Un, savukārt, mēs atbalsojam citu sacīto vai darīto. Bet mums ir dots prāts un griba un mēs varam izvēlēties, vai būt balsij, vai atbalsij. Un cilvēks nolēma, no šī brīža būt nekad nekļūt par atbalsi sliktajam, ļaunajam, rupjajam, bet censties vienmēr būt par balsi labajam. Un zemē vairojās labestība, jo tā tas tiešām notiek.
