Mēs droši vien visi esam dzirdējuši vai paši lietojuši teicienus “Ūdeņainas acis, ūdeņaina zupa.” Ja gadījies noklausīties kādu bezsaturīgu priekšlasījumu, tad dzirdam atsauksmi – “nu, tas tāds ūdens gabals vien bija”. Un šiem teicieniem ir negatīva pieskaņa. Īstenībā būtu jābūt pavisam citādi.
Katru reizi, kad pieminam vai runājam par ūdeni, mums pret to jājūt visdziļākā cieņa un pateicība. Jo ūdens ir visa pamats. Nav tādas vietas dabā, kur nebūtu ūdens. Tas ir katrā šķiedriņā un šūniņā – gan augos gan dzīvniekos. Un ūdens nav tikai bezveidīgs šķidrums. Īstenībā ūdens ir sastāvošs no bezgala daudz, bezgala sīkām būtnēm. Tik sīkām, ka pa vienai mēs viņas nevaram ne redzēt, ne sajust. Bet tad, kad viņas ir saspiedušās cieši kopā, tad tik mēs redzam, kas tā par varenu tautu. Un kustīgas un strādīgas ir šīs mazās būtnītes. Viņas atrodas nepārtrauktā kustībā, bez apstājas. Skrien no vienas vietas uz otru. Pa ceļam ar sevi padzirda cilvēkus, dzīvniekus un augus, pagriež kādu turbīnu, vai panes kādu laivu vai kuģi. Un, tā kā šīs sīkās būtnītes ir saplūdušas no dažādajām pasaules vietām, viņas nepārtraukti stāsta vienai otrai savus piedzīvojumus. Mēs, diemžēl, nesaprotam viņu valodu. Bet dzirdēt ūdens būtņu čalošanu mēs varam gan pie upes, gan pie strauta, vai vismazākās urdziņas. Nerunājot jau nemaz par jūru vai okeānu. Tur viņu balsis saplūst varenās šalkās un dunoņā. Pat mierīgā laikā. Bet brīžos, kad kāds ir nokaitinājis ūdens būtnes, labāk tuvumā nerādīties. Vareni viļņi ar tādu spēku un rēkoņu metas virsū visam, kas gadās ceļā, un salauž vai aizrauj dzelmē, ka nepaspēj pat aci pamirkšķināt. Vienīgais labums, ka šādas nevaldāmas dusmas, kā jau visiem stiprajiem un īsteni varenajiem negadās katru dienu, un diezgan ātri noplok.
Kad ūdens būtnes ir piekusušas no nerimtīgās darbošanās, viņas apklust, sastingst, saspiežas cieši kopā, lai arī kur tajā brīdi atrastos, un izveidojas ledus. Draiskākās būtnītes vēl no ledus kristāliem izveido sniegpārsliņas vai ledus puķes uz loga, un tad viņas guļ un atpūšas. Ja nogurums nav tik liels, pietiek diena, nedēļas, pāris mēnešus un ledus saulē izkūst un ūdens būtnes atkal sāk savu nebeidzamo ceļu. Bet ir arī tādi ledi, kas guļ neizkusuši miljoniem gadu. Un mēs varam tikai minēt, kādus milzu darbus šīs būtnes veikušas. Bez šīs stingās atpūtas ūdens būtnēm ir arī brīvdienas vai atvaļinājums Un to viņas pavada mazliet attālinoties viena no otras, tā kļūstot vieglākas, un ceļoties gaisā. Mēs tad sakām – migla kāpj. Brīvdienās nav jāstrādā, un tā kā ūdens būtnītēm bieži patīk draiskoties un ķircināt cilvēkus, viņas pārveido pavisam parastu kārklu krūmu mežmalā par nez kādu briesmoni vai aizklājas ceļam priekšā kā plīvurs, vai pašas veļas kā milzīgi, pūkaini kamoli. Ceļoties augstāk, migla kļūst par mākoņiem un brīvdienās atkal apceļo pasauli. Šoreiz viņas visu redz no augšas. Kad brīvdienas beigušās, viņas atkal saspiežas kopā, kļūst par pilieniem, un, kā auglīgs lietus, nolīst pār zemi. Iesūcas tajā, un pa viņām vien zināmiem ceļiem satek atkal kopā arvien varenākās un varenākās straumēs. Un atkal sākās nebeidzamā ūdens riņķošana par svētību visam visam dzīvajam.
